Piespied sevi nemanāmi novērsties un pasmaidīt

Pirmdien, otrdien – Engure
Trešdien – Balvi
Ceturtdien – Rīga, Pokaiņi
Piektdiena – Pokaiņi.

Visam pa vidu – mana poļu meitene Viktorija. Projekts Comenius. Junior Achievement un Skolēnu mācību uzņēmumu semināri. Miegs – daudz mazāk par darāmajiem darbiem.
Nesūdzos! Tikai padalos! Prieks, ka nav jāatsēž dienas skolas solā, bet ir iespēja darīt ko vairāk.

Vienīgais, ko vēlos piebilst jauniešiem, kuri vēl nav pabeiguši vidusskolu – liela daļa sūdzās par garlaicīgu dzīvi. Aizver muti, piecel pakaļu no krēsla (kaut skolas sola) un sāc kaut ko darīt. Ir tik daudz iespēju, ko darīt un lielākā daļa no tām ir pilnīgi bez maksas! Arī Tev ir iespēja sākt ko darīt, iet un meklēt un galu galā – sākt dzīvot!

Jauku dienu (:

14.50

Sveiks, mīļais blog! Tā ir jāiesāk? Vai arī ‘Čau, blodziņ, sen te neko neesmu rakstījusi, bet beidzot esmu atgriezusies’. Vēl esmu jauniņā šajā ziņa, gan jau ar laiku sapratīšu kā tad īsti te ir jāsasveicinās. Šoreiz izliksimies, ka te ir bijis skaists, gudrs ievads un tūlīt turpināsies tik pat skaists un gudrs iztirzājums.

Parasti cilvēki uzskata, ka ģimene ir tā vieta (ja to maz var saukt par vietu), kurā Tu vari justies visdrošāk, nekautrēties itin ne no kā un būt vienkāršu Tu pats. Laikam man ar tādu ģimeni šoreiz nav paveicies.

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka brīdī, kad kāds pajautā manu viedokli, man nav jābaidās to atklāt. Pat ja tas ir negatīvs. Ja man nepatīk kaut kas, tad es tā arī pasaku. Ja cilvēks negribētu dzirdēt manus kritiskos uzskatus, tad jau nemaz nejautātu. Pat, ja mani kāds kritizē, es ar prieku pieņemu šo kritiku, jo tas viss nāk par labu manām turpmākajām dzīves gaitām. Kā saka, no kļūdām ir jāmācās, un pašam savas kļūdas dažkārt ir diezgan grūti saskatīt, bet, ja ir kāds traks cilvēks, kurš ir gatavs norādīt uz tām, tad takš viss tiek atvieglots, ne?

(Tagad atpakaļ pie stāsta par ģimeni) Šodien nācās vērot pāris priekšnesumus (nesauksim kur, nesauksim kādus, lai kāds vēl neapvainojas), no kuriem viens bija pilnīgs plaģiāts. Kad pasākuma vadītājs jautāja zāles viedokli, lielākā daļa auditorijas atbildēja ar tekstu “cik pārsteidzoši, nenoliedzami, fantastiski! Ko tādu nu mēs nebijām gaidījuši! Cik tas bija skaisti! Es tiešam jutos pārsteigta, ka šāda vecuma cilvēki spēj paveikt ko tādu! WOW!”. Gluži kā tāda pelēka masa, kam patīk pilnīgi viss. Tad nu uzradās kāda klusa balss, kas zem deguna burkšķēja “plaģiāts”. Pēc brīža jau nedaudz skaļāk “plaģiāts!”. (mini trīs reizes, kas bij šīs balss īpašniece. Pareizi, es.) Pēkšņi man blakus esošā persona mani pārsteidza nesagatavotu sakot, lai nesaku neko sliktu, lai paklusēju. Un vēl tas skatiens! Lai gan parasti man nav bail no cilvēku pretenzijām pret mani vai kāda cita veida nosodījumiem, bet šie skatieni. No tiem pat zosāda uzmetas. Pēc viena tāda kārtīgā skatiena man muti var aizvērt jebkurā situācijā. Arī šajā. Tā nu es noklusēju un savu viedokli paturēju pie sevis. Skumji, ne?
(Beidzot par to ģimenes tematu) Tā nu pēc garās dienas pārnācu mājās un satiku savus ģimenes locekļus, kuriem tad nu ar aizrautības pilnām acīm stāstīju par savu skaisto dienu. Pieminēju arī savu notikumu ar ‘pelēko auditoriju’. Vienīgais, ko vecāki pār lūpām dabūja pāri bij “cik stulbi, ka kāds vispār dzirdēja, ka Tu kaut ko tādu saki. Labāk varēji paklusēt un nevienu neaizvainot”. Pat nezināju kā lai reaģē. Tādēļ aizgāju pildīt mājasdarbus un nelikos ne zinis par izbijušo sarunu, tomēr prāts nelika mieru. Sāku apdomāt lietas, ko esmu stāstījusi ģimenei, draugiem, paziņām, kolēģiem un visādi citādi ar mani saistītiem cilvēkiem un sapratu vienu – gandrīz vai katru reizi, kad esmu izteikusi savu viedokli (protams, tikai tanīs reizēs, kad tas ir bijis negatīvs un kritizējošs) cilvēki uz mani noskatās ar tādu savādu skatienu (nē, tas nav tas pats, ko minēju iepriekš). Šis izpauž nosodījumu, pazemojumu, nicinājumu ‘kā Tu vispār uzdrīkstējies’ sajūtu un visu pārējo, kas Tev saistās ar šiem vārdiem. Bet kādēļ? Tikai tāpēc, ka pasaku, ko domāju? Nu pavisam interesanti.

Varu nodemonstrēt visbiežāko dialogu –

Persona X – Eu, Kristīn, ko Tu domā par šo kreklu?

Es – Man personīgi nepatīk, es tādu nepirktu nedz sev, nedz arī ieteiktu Tev.

Persona X (bez papildus jautājumiem, vienā elpas vilcienā)  – Man pilnīgi vienalga ko Tu domā, es tāpat pirkšu. Tev nekad nepatīk, tas, ko es nopērku, bet man ir pilnīgi vienalga! Kāpēc Tu vienmēr esi tik negatīva? Tev nekad nekas nepatīk! Ai, ej vispār ieskrieties!

Es – ok.

Ņemot vērā to, ka pārsvarā apkārtējie nesaprot manus uzskatus, ceru, ka šis blogs nebūs vieta, kur ‘izlikšu’ visas savas negācijas. Tad te nekā glīta nebūtu un viss būtu jāpārtaisa melns.

Nezinu kā lai te visu pabeidz, tādēļ tikko izdomāju kaut ko stilīgu. Katra šitāda gara vārdu apvienojuma beigās, labajā apakšējā pusītē būs norādīts laiks, cikos beidzu rakstīt. Jēga? – Nav. Kāpēc? – Kāpēc gan ne?

22.00

Zvaigžņotā naktī pie jūras es sēžu.
Pie Melnās,
ne pie savas Baltijas.
Ne sejas, ne runas,
ne izjūtas ir īstās,
tik zvaigznes vien tās pašas,
kas mājās
Ne gluži tīk,
bet nav jau arī tik slikti.
Tomēr – kas ir tas,
kas sirdi moka
un naktīs neļauj miegā slīgt?

Tad nu šis, ko tik ļoti gribēju pavēstīt arī Tev.

Vakar, ballītes laikā, klasesbiedrene nelielam cilvēku pulciņam, tai skaitā arī man, jautāja vai mēs kādreiz esam bijuši patiešām iemīlējušies. Atbildes, protams, bija dažādas, bet pats galvenais ir tas, ka šis jautājums jau kārtējo reizi lika padomāt par gana banālām, bet svarīgām lietām, tādēļ pa galvu mētājas dažnedažādas domas par dzīves vērtībām, normām, pagātni, nākotni un visādiem citādiem brīnumiem. Kur šoreiz mani tas noveda? Līdz atklāsmei – es esmu iemīlējusies!

Katram šis vārds ‘mīlestība’ asociējas ar pavisam dažādām lietām, bet šinī dzīves situācijā mana lielā mīlestība ir mūzika. Gan jau ik katrs no mums ikdienā noklausās kādu dziesmu, un tas ir pavisam jauki, bet mīlestība pret mūziku.. hmm.. nedomāju, ka daudzi pazīst šādu izjūtu. Gan jau, ka es arī nē. Bet vismaz pašlaik es jūtos gana iemīlējusies, lai ar savām izjūtām dalītos ar pasauli.

Kā nonācu līdz šādam slēdzienam?

Pēdējā laikā sanācis tā, ka diendienā klausos tikai trīs izpildītājus – Ben Howard, Mumford and sons un Bon Iver (to gan tikai pirms miega). Bet kas ir pats maģiskākais? Šī mūzika neapnīk. Visur, kur eju, tā pavada mani. Lai gan katru rītu, kad ripoju uz sava riteņa Gaismiņa uz skolu skaistās mūzikas pavadījumā, ik pa brītiņam vēderā kaut kas saniez, šodien notika kaut kas pavisam īpašs. Pēc visa dienā piedzīvotā, atslīgu gultā, uzliku Mumford and sons dziesmu dzīvos izpildījumus un grasījos ar smaidu sejā iemigt. Bet nē. Pēkšņi pa vēderu kaut kas sāka trakot vēl vairāk nekā parasti. Domāju, ka kaut kas nav kārtībā, tādēļ pārslēdzu uz Ben Howard koncertierakstiem. Dīvainā sajūta vēderā turpinājās. Pamēģināju citu taktiku – uzliku ko tādu, kas ikdienā nemēdz skanēt nedz manās austiņās, nedz tumbās. Vēders nomierinājās. Uzliku atpakaļ Mumford and sons un trakošana vēderā atsākās. Tie laikam ir tie dullie tauriņi. Bet vai tad no mūzikas arī tādi spēj parādīties? Nu lūk, laikam gan, ka var.

Še, papriecājies kopā ar mani –

Mumford and sons – I will wait

Ben Howard – Under the same sun

Nu jau kādu laiku cilvēki man nebeidz jautāt kādēļ neveidoju savu blogu. Parasti atbilde bij – liecies mierā, no manis nekad nekādu blogu ārā nedabūsi! Tā nu esmu pievīlusi gan sevi, gan visus pārējos un ar domu, ka nekad man nebūs savs blogs, esmu to šeit uztaisījusi.

Jautāsi kāpēc. Pavisam vienkārši – šodien gribēju ietvītot kādu tekstu, bet izrādās, ka atvēlēto zīmju skaits jau atkal mani ir pievīlis. Tā nu nolēmu, ka tas, ko vēlējos tvītot, ir jāredz arī Tev un šeku reku, atradu alternatīvu un ir tapis mans blogs.. Neko nevaru solīt par šīs rakstām-lasām-vietas dzīves garumu, bet, ja jau reiz te kaut ko esmu sākusi darīt, tad mēģināšu kaut cik noturēt.

Laikam, ja sāk kaut ko jaunu, tad parasti ir arī kāds novēlējums. Nekādas klišejas nevēlos te sabāzt, tādēļ īsi un konkrēti:

Lai man labi rakstās,

Lai jums labi lasās!