Piespied sevi nemanāmi novērsties un pasmaidīt

Atstājiet mani! Ļaujiet man vienam būt!
Es zinu to dziesmu, ko dzied lapas, kad rudenī trūd.
Es zinu to ceļu, pa kuru dūmi debesīs zūd.
Atstājiet mani! Ļaujiet man vienam būt!

Atstājiet mani! Un ļaujiet man vienam iet!
Es zinu, cik skaisti pusnaktī pūce dzied.
Es kokus kā cilvēkus jūtu. Un tie mani kā koku jūt.
Atstājiet mani! Ļaujiet man vienam būt!

Es negribu ar jums ēst maizi un pacelt skanošas glāzes.
Kad man pār galvu aizlido dzērvju kāsis,
Es aizeju.
Kad es esmu viens, nekas manī nepazūd.
Atļaujiet man vienam būt!

Noņemiet no mana pleca savas rokas!
Lai paliek ar mani mana nelaime un mokas.
Man jāsaprot pašam, cik dziļi un kas manī trūd.
Ļaujiet man vienam būt!

Manu prieku ļaujiet satikt man ceļā vienam.
Es nebridīšu to braslu, pa kuru mēs visi brienam.
Es negribu uz jūsu striķa kā krekls starp krekliem žūt.
Ļaujiet man vienam būt!

Vai jūs zināt, cik grūti ar savām saknēm karot?
Vai jūs zināt, cik grūti no mana pumpura žuburos zarot?
Jūs es iegūšu pēc tam. Tagad gribu es sevi gūt.
Ļaujiet man vienam būt!

/Imants Ziedonis/

53 dienas neviens viņam nav jautājis, kā viņš jūtas. 53 dienas viņš jūtas slikti. Pirms 47 dienām viņš sāka justies vientuļi. Pirms 26 dienām viņš saprata, ka ir viens pats. Pirms 15 dienām viņš atguva dzīves sparu un saprata, ka jāturpina cīnīties. Pirms 13 dienām viņš padevās. Vakar viņš atkal bija viens pats.

Viņš nolēma vakariņās uzvārīt tik daudz kartupeļu, lai pietiek arī rīt vakariņām. Tie tika sadalīti un uzlikti vienādā daudzumā uz diviem šķīvjiem. Tad viņš saprata, ka izskatās pēc divām skaistām porcijām. “He, ja vien būtu kāds, kuram piedāvāt otru porciju,” viņš pie sevis nosmējās. Savu vientulību viņš pamazām sāk uztvert kā joku. Apsēdās pie galda, klusumā sāka ēst un domās nemanot aizpeldēja. Viņš sāka domāt par to, kā kādreiz viņi kopā smējās un priecājās. Kā toreiz aizbrauca ceļojumā uz Prāgu un pa nakti viesnīcā viņi mēģināja nogalināt to sasodīto odu. Cik ļoti priecīga viņa bija, kad viņš viņas dzimšanas dienā uzdāvināja tos skaistos auskarus, ko viņa tik sen bija vēlējusies. Kā viņi sastrīdējās par to, vai labāk pirkt melnu vai pelēku paklāju. Un tad viņi nerunāja 2 dienas. Un beigās nopirka sarkanu. Ja viņam kāds iedotu šīs divas dienas, tik to vien viņš darītu, kā runātu ar viņu. Ja viņš spētu sevi pagātnē pabrīdināt par to, kas notiks, viņš nevienu dienu nepavadītu ar viņu nerunājot.

“Ak, šī negantā dzīve,” viņš nodomāja, “vienmēr atņems to, kas ir labs.”

Viņš attapās no rīta, kad pamodās pie galda. Uz galda stāvēja šķīvis ar aukstiem kartupeļiem. Jā, jau kādu laiku miegs ir viņa labākais draugs. Guļot viņš nejūtas vientuļš, nedomā par visu slikto, kas ar viņu notiek un pats galvenais – viņš gaida, kad viņa atkal viņu apciemos un viņi beidzot varēs papļāpāt. Jau 89 dienas viņi satiekas tikai sapņos. 53 dienas viņa nav viņu apciemojusi. 53 dienas viņš ir viens pats.

“Rītnakt gan es Tevi satikšu,” viņš nodomā katru rītu.

20:30