Piespied sevi nemanāmi novērsties un pasmaidīt

Tāpat kā vētrainā naktī buru laiva jūrā pārlūzt uz pusēm,
Tā mana dvēsele tikko pie Tavām kājām salūza

Vai esi pamanījis, ka īsti nekad nevari izbēgt no jautājumzīmēm? Re, atkal tā ir te pat. Bet vai esi pamanījis, ka tās parasti mēdz būt ļoti uzbāzīgas? Un še atkal. Ko tās grib? Šķiet, ka jautājumzīmes ir tās, kuras meklē mūžīgās atbildes, ne jautājuma jautātājs.
Bet redz, nepadodas un vienmēr atgriežas. Bez tām jau īsti nekas dzīvē nenotiktu. Tu vien vari sēdēt savā silītē un sūkāt īkšķi, tomēr pienāks dzīvē brīdis, kad gribot negribot nāksies izmantot jautājumzīmi!
Varbūt ar jautājumzīmēm ir tāpat kā ar to iepriekš minēto laimi – lai kur Tu ietu, tā vienmēr atgriezisies (vai uzradisies).

0:20

Dažkārt pēc apgalvojuma “esmu laimīgs cilvēks” skaļas pasludināšanas, laime sāk atkāpties kā pusmūža vīrietim mati. Varbūt gan ne gluži kā mati, jo tos vairs dabīgā veidā neatgriezt, bet laimi jau tomēr ar kaut kādiem spēkiem atgriezt vēl var. Varbūt laime ir kā kautrīgs mazs zēns, kurš labprātāk paliek apkārtējo nepamanīts. Katru reizi, kad pamanīts, viņš ieraujas sevī vēl dziļāk un neatgriezeniski kaut kādā veidā mainās. Nakamajā dienā mazais puika jau būs citādāks. Pieaugušāks un pieredzējušāks.

Vai laime arī kļūst pieaugušāka un pieredzējušāka? Laikam jau, ka jā. Kad biju jaunāka, laime bija dabūt jaunu bārbiju. Pirms mēneša laime bija būt Mumford and Sons koncertā. Pirms pāris nedēļām laime bija staigāt. Šodien laime ir braukt ar riteni. Rīt laime būs nokļūt mājās un pagulēt diendusu. Šis gan neatbilst “laime kļūst pieaugušāka un pieredzējušāka”, bet tomēr tā mainās. Katru dienu tas var būt kas cits, bet ja tas reiz ir noticis, tad diezvai nākamreiz būsi tipkat laimīgs kā pirmajā reizē.
Varbūt neizklausās diezcik progresīvi tie mani laimes meklējumi, bet jo vairāk priecājies par mazām lietām, jo laimīgāks cilvēks esi! Var arī gadīties, ka priecājoties par ko mazu, palaid garām lielās lietas. Nu, kad nāks, tad redzēs.

Bet, kas vēl, manuprāt, ir viens no svarīgākajiem laimīga cilvēka pamatprincipiem – izbaudīt procesus. Ņemšu kā piemēru Mumford and Sons koncertu. Protams, ka vairākus mēnešus pirms tam uzskatīju, ka tas būs fantastiski laimīgs mirklis, kad beidzot viņus redzēšu dzīvajā (un, protams, tāds šis mirklis arī bija), bet tomēr visas šīs satraukumā izdzīvotās dienas tomēr bija vienreizējas. Ja nebūtu izbaudījusi ne pāris mēnešus, kurus lēkāju priecīga apkārt vien iedomājoties par iespēju šo grupu izdzirdēt dzīvajā, ne šīs pāris dienas, kuras pavadīju Polijā (vietā, kur norisinājās koncerts), tad pats koncerts, iespējams, nebūtu atstājis tik pasakainus nospiedumus manā dvēselē.

Nevaru noliegt, ka ‘laime’ ir pārāk izstiepts un nodriskāts jēdziens un par to dažkārt runāt un rakstīt šķiet pārāk banāli, tomēr uzskatu, ka katrs pats savas laimes kalējs, tādēļ, ja vēlos še ierakstīt domu virpuli par visiem labi zināmo laimes tematu, tad to arī darīšu!

00:06