Piespied sevi nemanāmi novērsties un pasmaidīt

Tāda nepatīkama sajūta, kad dvēseli ar beisbola nūju spārda. 

Pulksten trijos naktī

Tu sēdēji krēslā un šūpoji kājas,

Tu stāstīji man stāstu par to kā brauci uz Lionu.

Pulksten četros naktī

Tu sēdēji krēslā un šūpoji kājas,

Tu stāstīji man stāstu par to kā vedi ganīties govis.

Pulksten piecos no rīta

Tu sēdēji uz palodzes

Un klausījies manu stāstu par to kā būvēju pilis.

Pulksten sešos no rīta

Tu gulēji gultā ar sakrustotām kājām

Un stāstīji cik laimīgs Tu esi.

Pulksten septiņos no rīta

Istaba bija tukša,

Un Tu biji aizgājis.

Pulksten astoņos no rīta

Es sēdēju krēslā un nešūpoju kājas,

Es klausījos klusumā.

Pulksten deviņos no rīta

Pulkstenis patiesībā bija četri pēcpusdienā.

Pulksten desmitos no rīta

Es apgūlos gultā

Un sapratu, ka tas bija pēdējais stāsts.

 4:41

Ļaujiet man dzīvot starp pekli un rozēm,

Ļaujiet dvēselei manai būt brīvai!

Tā grib beidzot svabada kļūt

Negrib tā satikt vairs jūs.

Ļaujiet tai lidot, peldēt un skriet,

Ļaujiet tai, kur vēlas, iet.

Tā grib bēgt un ardievas teikt,

Neatgriezties un dzīvi sveikt!

Patoloģiska kļūme tā negrib vairs būt,

Ļaujiet tai beidzot svabadai būt!

Atcerieties tikai vienu –

Kad aizies, tad nesatiksiet to vairs,

Tādēļ, lūdzu, spārnus ātrāk atdodiet tai!

1:59

Es atnācu pateikt,
ka tev viss būs labi.
Nemierinu
un nemāžojos –
“būs labi” ir tas tukšais pūslis,
ar kuru mēs jautrinām
nelaimīgos.
Es zinu –
ap tevi ir tumsa
tā savilkusies,
ka neredzi izstieptu roku.
Man ir ticībai līdzīga
nojauta,
ka viss būs labi.
Pie manis
to pasacīt atnāca stariņš,
kas jau ir pārcirtis
tavu tumsu.
Ar savu ticību
tev ir jāpalīdz viņam
no iekšas
atliekt tās
šausmīgās knaibles.
Stariņš noputas –
tu vairs neticot,
ka ir ticība.
Stariņš sūtīja mani
parādīt tev,
ka ticība
pastāv.

/Ojārs Vācieties/

Pavisam nemanāmi pazudīšu,

izkūpēšu gaisā.

Tik viegli aizpeldēšu kā lielais mākonis.

Aizlidošu kā gājputni to rudenī dara,

bet neatgriezīšos.

Es aiziešu,

un Tu pat nemanīsi.

Klusiņām iziešu pa durvīm,iekāpšu mašīnā

un būšu prom.

Ja jautāsi, kurp es došos,

teikšu, ka nemaz nezinu.

Bet varbūt nemaz nejautāsi,

jo Tu jau nemaz nemanīsi.

Drīz arī es aizlidošu

tālu, tālu prom.

Vai nemaz ir daudz?

Nē, neskaties.
Tur nekā nav.
Es Tev saku, neskaties!

Tur sēž bērns smilšu kastē
Un vientuļi ceļ pilis,
Tur nesaprasts jaunietis
Skolas solā kontroldarbus raksta,
Tur strādnieks kapu rok,
Tur salauzta sirds mētājas,
Tur cigarešu dūmos pazūd patiesības smaka.
Es Tev saku – tur nekā nav!

Neskaties.
Neskaties atpakaļ.

Asarām krītot, tiek sadedzināta zeme zem kājām.

Deg.

Cīņā starp prātu un sirdi uzvarēja kaut kāds stulbs vidusceļš. Tāds pilnīgi nekāds. Reiz bija laiks, kad prāts dominēja. Tad bija labi. Nekādas muļķības netika sastrādātas. Tomēr biju ieslīgusi nelielā stagnācijā. Vismaz sirds tā uzskatīja. Tad, protams, pienāca laiks, kad sirds bija pārāka. Bet tagad, kad jārīkojas, Kristīne paslēpjas krūmos un slēpjas no plašās pasaules. Tad redzēs vai šajās paslēpēs pasaule mani atradīs.
Let’s play this game!

20:38