Nu jau kādu laiku cilvēki man nebeidz jautāt kādēļ neveidoju savu blogu. Parasti atbilde bij – liecies mierā, no manis nekad nekādu blogu ārā nedabūsi! Tā nu esmu pievīlusi gan sevi, gan visus pārējos un ar domu, ka nekad man nebūs savs blogs, esmu to šeit uztaisījusi.
Jautāsi kāpēc. Pavisam vienkārši – šodien gribēju ietvītot kādu tekstu, bet izrādās, ka atvēlēto zīmju skaits jau atkal mani ir pievīlis. Tā nu nolēmu, ka tas, ko vēlējos tvītot, ir jāredz arī Tev un šeku reku, atradu alternatīvu un ir tapis mans blogs.. Neko nevaru solīt par šīs rakstām-lasām-vietas dzīves garumu, bet, ja jau reiz te kaut ko esmu sākusi darīt, tad mēģināšu kaut cik noturēt.
Laikam, ja sāk kaut ko jaunu, tad parasti ir arī kāds novēlējums. Nekādas klišejas nevēlos te sabāzt, tādēļ īsi un konkrēti:
Lai man labi rakstās,
Lai jums labi lasās!
Piespied sevi nemanāmi novērsties un pasmaidīt 