Tad nu šis, ko tik ļoti gribēju pavēstīt arī Tev.
Vakar, ballītes laikā, klasesbiedrene nelielam cilvēku pulciņam, tai skaitā arī man, jautāja vai mēs kādreiz esam bijuši patiešām iemīlējušies. Atbildes, protams, bija dažādas, bet pats galvenais ir tas, ka šis jautājums jau kārtējo reizi lika padomāt par gana banālām, bet svarīgām lietām, tādēļ pa galvu mētājas dažnedažādas domas par dzīves vērtībām, normām, pagātni, nākotni un visādiem citādiem brīnumiem. Kur šoreiz mani tas noveda? Līdz atklāsmei – es esmu iemīlējusies!
Katram šis vārds ‘mīlestība’ asociējas ar pavisam dažādām lietām, bet šinī dzīves situācijā mana lielā mīlestība ir mūzika. Gan jau ik katrs no mums ikdienā noklausās kādu dziesmu, un tas ir pavisam jauki, bet mīlestība pret mūziku.. hmm.. nedomāju, ka daudzi pazīst šādu izjūtu. Gan jau, ka es arī nē. Bet vismaz pašlaik es jūtos gana iemīlējusies, lai ar savām izjūtām dalītos ar pasauli.
Kā nonācu līdz šādam slēdzienam?
Pēdējā laikā sanācis tā, ka diendienā klausos tikai trīs izpildītājus – Ben Howard, Mumford and sons un Bon Iver (to gan tikai pirms miega). Bet kas ir pats maģiskākais? Šī mūzika neapnīk. Visur, kur eju, tā pavada mani. Lai gan katru rītu, kad ripoju uz sava riteņa Gaismiņa uz skolu skaistās mūzikas pavadījumā, ik pa brītiņam vēderā kaut kas saniez, šodien notika kaut kas pavisam īpašs. Pēc visa dienā piedzīvotā, atslīgu gultā, uzliku Mumford and sons dziesmu dzīvos izpildījumus un grasījos ar smaidu sejā iemigt. Bet nē. Pēkšņi pa vēderu kaut kas sāka trakot vēl vairāk nekā parasti. Domāju, ka kaut kas nav kārtībā, tādēļ pārslēdzu uz Ben Howard koncertierakstiem. Dīvainā sajūta vēderā turpinājās. Pamēģināju citu taktiku – uzliku ko tādu, kas ikdienā nemēdz skanēt nedz manās austiņās, nedz tumbās. Vēders nomierinājās. Uzliku atpakaļ Mumford and sons un trakošana vēderā atsākās. Tie laikam ir tie dullie tauriņi. Bet vai tad no mūzikas arī tādi spēj parādīties? Nu lūk, laikam gan, ka var.
Še, papriecājies kopā ar mani –
Mumford and sons – I will wait
Ben Howard – Under the same sun