Sveiks, mīļais blog! Tā ir jāiesāk? Vai arī ‘Čau, blodziņ, sen te neko neesmu rakstījusi, bet beidzot esmu atgriezusies’. Vēl esmu jauniņā šajā ziņa, gan jau ar laiku sapratīšu kā tad īsti te ir jāsasveicinās. Šoreiz izliksimies, ka te ir bijis skaists, gudrs ievads un tūlīt turpināsies tik pat skaists un gudrs iztirzājums.
Parasti cilvēki uzskata, ka ģimene ir tā vieta (ja to maz var saukt par vietu), kurā Tu vari justies visdrošāk, nekautrēties itin ne no kā un būt vienkāršu Tu pats. Laikam man ar tādu ģimeni šoreiz nav paveicies.
Vienmēr esmu uzskatījusi, ka brīdī, kad kāds pajautā manu viedokli, man nav jābaidās to atklāt. Pat ja tas ir negatīvs. Ja man nepatīk kaut kas, tad es tā arī pasaku. Ja cilvēks negribētu dzirdēt manus kritiskos uzskatus, tad jau nemaz nejautātu. Pat, ja mani kāds kritizē, es ar prieku pieņemu šo kritiku, jo tas viss nāk par labu manām turpmākajām dzīves gaitām. Kā saka, no kļūdām ir jāmācās, un pašam savas kļūdas dažkārt ir diezgan grūti saskatīt, bet, ja ir kāds traks cilvēks, kurš ir gatavs norādīt uz tām, tad takš viss tiek atvieglots, ne?
(Tagad atpakaļ pie stāsta par ģimeni) Šodien nācās vērot pāris priekšnesumus (nesauksim kur, nesauksim kādus, lai kāds vēl neapvainojas), no kuriem viens bija pilnīgs plaģiāts. Kad pasākuma vadītājs jautāja zāles viedokli, lielākā daļa auditorijas atbildēja ar tekstu “cik pārsteidzoši, nenoliedzami, fantastiski! Ko tādu nu mēs nebijām gaidījuši! Cik tas bija skaisti! Es tiešam jutos pārsteigta, ka šāda vecuma cilvēki spēj paveikt ko tādu! WOW!”. Gluži kā tāda pelēka masa, kam patīk pilnīgi viss. Tad nu uzradās kāda klusa balss, kas zem deguna burkšķēja “plaģiāts”. Pēc brīža jau nedaudz skaļāk “plaģiāts!”. (mini trīs reizes, kas bij šīs balss īpašniece. Pareizi, es.) Pēkšņi man blakus esošā persona mani pārsteidza nesagatavotu sakot, lai nesaku neko sliktu, lai paklusēju. Un vēl tas skatiens! Lai gan parasti man nav bail no cilvēku pretenzijām pret mani vai kāda cita veida nosodījumiem, bet šie skatieni. No tiem pat zosāda uzmetas. Pēc viena tāda kārtīgā skatiena man muti var aizvērt jebkurā situācijā. Arī šajā. Tā nu es noklusēju un savu viedokli paturēju pie sevis. Skumji, ne?
(Beidzot par to ģimenes tematu) Tā nu pēc garās dienas pārnācu mājās un satiku savus ģimenes locekļus, kuriem tad nu ar aizrautības pilnām acīm stāstīju par savu skaisto dienu. Pieminēju arī savu notikumu ar ‘pelēko auditoriju’. Vienīgais, ko vecāki pār lūpām dabūja pāri bij “cik stulbi, ka kāds vispār dzirdēja, ka Tu kaut ko tādu saki. Labāk varēji paklusēt un nevienu neaizvainot”. Pat nezināju kā lai reaģē. Tādēļ aizgāju pildīt mājasdarbus un nelikos ne zinis par izbijušo sarunu, tomēr prāts nelika mieru. Sāku apdomāt lietas, ko esmu stāstījusi ģimenei, draugiem, paziņām, kolēģiem un visādi citādi ar mani saistītiem cilvēkiem un sapratu vienu – gandrīz vai katru reizi, kad esmu izteikusi savu viedokli (protams, tikai tanīs reizēs, kad tas ir bijis negatīvs un kritizējošs) cilvēki uz mani noskatās ar tādu savādu skatienu (nē, tas nav tas pats, ko minēju iepriekš). Šis izpauž nosodījumu, pazemojumu, nicinājumu ‘kā Tu vispār uzdrīkstējies’ sajūtu un visu pārējo, kas Tev saistās ar šiem vārdiem. Bet kādēļ? Tikai tāpēc, ka pasaku, ko domāju? Nu pavisam interesanti.
Varu nodemonstrēt visbiežāko dialogu –
Persona X – Eu, Kristīn, ko Tu domā par šo kreklu?
Es – Man personīgi nepatīk, es tādu nepirktu nedz sev, nedz arī ieteiktu Tev.
Persona X (bez papildus jautājumiem, vienā elpas vilcienā) – Man pilnīgi vienalga ko Tu domā, es tāpat pirkšu. Tev nekad nepatīk, tas, ko es nopērku, bet man ir pilnīgi vienalga! Kāpēc Tu vienmēr esi tik negatīva? Tev nekad nekas nepatīk! Ai, ej vispār ieskrieties!
Es – ok.
Ņemot vērā to, ka pārsvarā apkārtējie nesaprot manus uzskatus, ceru, ka šis blogs nebūs vieta, kur ‘izlikšu’ visas savas negācijas. Tad te nekā glīta nebūtu un viss būtu jāpārtaisa melns.
Nezinu kā lai te visu pabeidz, tādēļ tikko izdomāju kaut ko stilīgu. Katra šitāda gara vārdu apvienojuma beigās, labajā apakšējā pusītē būs norādīts laiks, cikos beidzu rakstīt. Jēga? – Nav. Kāpēc? – Kāpēc gan ne?
22.00
Piespied sevi nemanāmi novērsties un pasmaidīt 