Kārtējā ikdienas vervelēšana par parastām ikdienas situācijām.
Tu satiec cilvēku. Vairākus. Tu iepazīsties. Tu lido. Pa mākoņiem. Sapņos. Bet nē. Šoreiz īstenībā. Pagaidām viss ir pareizi, vai ne?
Jaunas krāsas. Jaunas intereses. Pasaules uztvere. Dzīve mainās. Uz labo pusi. Tev šķiet. Nē. Tu esi pārliecināts. Viss ir citādāk. Krāsaināk. Labāk. Tik tāl’ arī viss pareizi, ja?
Tu iepazīsti labāk. Saproti, ka nē. Nav. Galīgi nē. Tu esi manījies. Ne tā, kā esi vēlējies. Esi aizgājis pa citu ceļu. Ne to, ko biji pirms tam izvēlējies iet. Esi nonācis citur. Uz citām sliedēm. Ar citiem cilvēkiem. Bēdz. Kamēr vēl vari. Kamēr vēl vari, es Tev saku. Bet Tu turies. Tu nepadodies. Vēl mēģini. Glāb. Nu, vismaz centies. Bet Tu zini. Zini, ka par velti. Nebūs tā, kā bija. Tā, kā vajadzēja būt. Kā sapņoji. Ir tā, kā ir. Un nemainīsies. Vienīgais, kurš ir manījies, tas esi Tu. No paša sākuma līdz galam. No stumbra līdz lapām. No vāka līdz vākam. Un tad tiek likts punkts. Un viss. Beigas. Nedaudz asaras. Nedaudz nostaļģijas. Bet tad arī tas ir galā. Atkal ir punkts.
Bet tad pēkšņi. Vienā dienā. Tu satiec cilvēku. Vairākus. Tu iepazīsties. Tu lido. Pa mākoņiem. Sapņos. Bet nē. Šoreiz īstenībā. Bet Tu jau zini, kā tas beigsies, vai ne?
“Kāpēc?” es Tev jautāju. Neizdzirdot atbildi es nepadodos: “Kāpēc? Atbildi! Tikai nebēdz!”
Bet atbildes nav. Vien auksts klusums izskrien cauri telpai. Un prom ir.
“Vismaz no manis nebēdz…” tālumā izskan vārga balss.
Nedomā, ka esmu ieslīgusi depresijā. Jā, man ir grūti, bet šoreiz mana stāsta galvenais varonis neesmu es. Kā pamatskolā mācīja – tas ir liriskais varonis, vai kaut kā tā.
Piespied sevi nemanāmi novērsties un pasmaidīt 