Kaut kas laikam tomēr ik pa reizei te jāieraksta par Kristīnes dzīvi. Nu tad lūk!
Šobrīd ir sanācis tā, ka nezinu par ko, lai vairāk uztraucos – pēc nedēļas esošo operāciju, pašreizējo vīrusu, gaziljons skolas darbiem, lielo biznesa plāna rakstīšanu vai locītavu problēmām. ak, pareizi, vēl tam pa vidu skolēnu mācību uzņēmums “Nico” ar visiem 3 gaidāmajiem gadatirgiem un darbinieku problēmām, divu video uzņemšana, ekonomikas olimpiāde, n-to ārstu apmeklēšana un vēl brūkošās attiecības ar līdzcilvēkiem. Vēl jāpaspēj māja sakārtot, kaķis pabarot un trauki arī jānomazgā. Tam visam pa virsu kā sarkana odziņa – bezmiegs.
Tā jau interesants dzīves ritms sanācis, kā saka – galvenais, lai nav garlaicīgi. Kamēr jauns, tikmēr uz pleciem var kraut visu lielo nastu. Vai arī nē. Atbildes nav.
Viss notiek tik strauji. Katra diena nāk ar kādu satraucošu jaunumu. Gribu tikai apstāties un ieelpot. Ne jau pilsētas sūdpilno gaisu. Bet gan dzīvi. To dzīvi, kurā ir neviltots prieks, līksmība un laime. Apnicis pašai sevi maldināt ar ikdienas steigā uzstīvēto prieka seju. Bieži vien jau rodas sajūta, ka klīstu apkārt kā robots, kuram ir ieinstelēta “smaidi par visu” programma. Zinu, ka “dzīvo pozitīvi” ir fantastisks dzīves moto, bet reizēm šis pozitīvisms kļūst par nastu, kas negribīgi velkas līdzi visur, kur eju. Nu, tad tik turpināsim smaidīt, izliksimies, ka mūsu dzīves ir brīnišķīgas un turpināsim domāt, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Ir tač’ pozitīvi, ne? (:
00:40
Piespied sevi nemanāmi novērsties un pasmaidīt 