Kad tad vēl rakstīsi, ja ne tad, kad ir slikti. Pēc iepriekšējās pieredzes varu teikt, ka prieku vārdos nevar ielikt. Ar sāpēm ir citādāk – viss, ko vēlos, ir rakstīt un visu salikt kaut kādos teikumos. Vismaz pati tad jūtos labāk. Nu tad lūk, pašlaik ir tikai divas lietas, kas man neļauj padoties – mūzika un rakstīšana. Atļaušos papriecāties un uzrakstīt kādus pāris teikumus.
Lielā prieka mašīna ir salauzta. Vairs nav tās īstās sajūtas, ka viss notiek uz labu. Viņa guļ bezspēcīga ietinusies segās, jo salst. Jo sāp. Viss. Nav arī kur bēgt. Pat, ja viņa gribētu bēgt, viņa to vienkārši nevarētu. Katra kustība nu ir kā mocības. Bet pēkšņi viņai sāk slāpt. Pašlaik domās viņa dzer gardu piparmētru tēju ar medu un citronu. Bet tas tikai domās. Realitātē viņai nav spēka izkāpt no gultas.
Kas notiek? Kurā brīdī tika pieļauta lielā dzīves kļūda, kas visu ir novedusi līdz šādam stāvoklim? Viņa nu ir izmisumā – dusmoties uz sevi, apkārtējiem, dzīvi, pagātni, nākotni vai vienkārši turpināt sapņot par gardo tēju. Pastāv arī iespēja samierināties ar notiekošo, uzlikt smaidu uz sejas un turpināt iet. Bet, ja samierināsies ar dzīvi, tad tā viņu sagrauzīs vēl vairāk. Tātad jācīnās. Bet ar ko? Sevi? Bet kā? Kārtējie jautājumi bez atbildēm. Nekas jau īsti uz atbildēm arī nevedina. Tikai sāp ar vien vairāk.
Viņas prātu nepamet arī apkārtējie cilvēki. Jēga maz par viņiem domāt? Lielākā daļa – vieni vienīgi liekuļi. Kad staro kā maija saulīte, tad arī tie cilvēki kaut kā līp klāt kā negudri. Kad nedaudz sāk prieka stari izzust – līdz ar tiem arī cilvēki. Un tā viņi visi reiz aiziet. Zinu, ka visi aizies. Bet viņa paliks viena un bezspēcīga savā gultā. Bez emocijām, bez lielajiem draugiem un mīlniekiem. Tikai salauzta. Kā zars, ko kāds bērns spēlējoties bērnudārzā paņēmis un pārlauzis uz pusēm. Un tad nometis to zemē un tur arī atstājis.
Es zinu, ka šī meitene nav muļķe. Vismaz ceru, ka tā. Un zinu, ka viņa nepadosies. Tikai jāatrod tā cerība. Saprotams, ka brīdī, kad ir grūti un esi viens pats, šķiet, ka tāds pasākums kā ‘cerība’ ir kaut kur džungļos dziļi zemē ieraksts un apslēpts, tā, lai nevienas acis to vairs nekad neredzētu. Bet gan jau kaut kad, kaut kas, kaut kā. Un tad atkal būs labi. Droši vien, ka tas, kas var palīdzēt ir kāds, kurš pasaka, ka būs jau labi. Še Tev nu bij’. Kurš tad ies un mētās tādus vārdus apkārt?
22:33
Piespied sevi nemanāmi novērsties un pasmaidīt 