Piespied sevi nemanāmi novērsties un pasmaidīt

and be whoever you want to be!

Pulkstenim tikšķot uz mana rakstāmgalda, es dzirdu kā paiet sekundes. Minūtes. Stundas. Un viss mainās. Es gluži vai dzirdu kā pasaule griežas un katrs grāds, pa kuru tā pagriežas, maina ikkatra dzīvi. Mainās visi. Ikviens no mums. Vairāk gan dzirdu tos, kuri tuvāk manai dvēselei. Mazāk tos, kuri tālāk no tās. Bet mainās visi. Un es to dzirdu vien sava tikšķošā pulksteņa dēļ. Bet vai dzirdu pati sevi? Nē. Tagad es sāku redzēt. Jūtos gluži kā savā svētajā 11. tramvajā braucot virzienā uz centru. Katrā pieturā cilvēki kāpj ārā. Katrā pieturā cilveki kāpj arī iekšā. Bet es palieku uzticīga un turpinu sēdēt devītajā krēslā skaitot no priekšas. Tur, kur sēž pa vienam. Vismaz tā bērni bļauj, kad iekāpj pieturā, lai paziņotu savām vecmāmiņām, ka vienīgā brīvā vieta ir ‘tur, kur sēž pa vienam’. Bet tagad tur sēžu es. Vai iekāpjot savā tramvajā es varu nojaust kas notiks nākamajā pieturā? Kādi ļaudis būs nolēmuši braukt ar to pašu tramvaju, ar kuru es? Varbūt tas būs stingri iereibis pusmūža vīrs, kurš vēlēsies pa visām varēm apsēsties man priekšā un stāstīt par savu neveiksmīgo jaunības dienu mīlestību. Varbūt tā būs astoņdesmitgadīga kundzīte, kura vēlēsies, lai nopīkstinu viņas e-talonu. Bet varbūt tomēr piecgadīgs zēns, kurš braukājot ar savu spēļu volkswagen iebrauks man netīšām labās kājas papēdī. To es uzzināšu, kad būs atvērušās tramvaja durvis nākamajā pieturā. Bet tagad man atliek vienīgi būt. Izdzīvot mirkli ar publiku, kāda savākusies 11. tramvaja 2. vagonā. Ja tramvajs avarēs un mēs visi mirsim, tad šīs būs pēdējās sejas, ko redzēšu. Bet vai es vēlos, lai tieši viņi ir šie cilvēki, ar kuriem aizvadīt savas dzīves pēdējās sekundes? Šinī brīdī es sāku redzēt. Es saredzu šīs sejas, kas sēž ar mani tramvajā. Tur ir mana ģimene. Mani draugi. Dažbrīd mans kaķis Džonelis noslīd man gar kāju. Dažī iekāpūši iepriekšējā pieturā, daži ar mani kopā. Daudzi jau paspējuši izkāpt. Un daudziem vēl jāizkāpj. Bet kuri tie būs? To es redzēšu tikai nākamajā pieturā. Bet daudzi kāps arī iekšā, vai ne? Nu, droši vien, ka jā. Citādāk manis nebūtu šajā tramvajā. Tā nu es palēnām tuvojos Rīgas centram. Vai arī savas dzīves galam. Un šī garā ceļojuma laikā ap mani mainās pilnīgi viss. Lai gan tramvaja karkass paliek nemainīgs, es varu mainīt savu vietu. Es pieceļos no sava devītā krēsla, skaitot no priekšas, un aizeju līdz tramvaja priekšai. Bet tad, lai izvingrinātu krampī sarauto kāju, dodos uz tramvaja otru galu. Un tā es te klīstu. Starp cilvēkiem. Starp pieturm. Starp notikumiem. Katra pietura izmaina manu dzīvi. Gluži kā to maina katrs uz mana rakstāmgalda stāvošā pulksteņa tikšķis.

00:14

Oktobris manā dzīvē ir ienesis pavisam jaunas vēsmas. Nezinu no kurām debespusēm šie cilvēki un šie notikumi ir atpūsti, bet zinu vien to, ka viss kopumā ir kolosāls! Cilvēki, kas katru dienu liek smaidīt un notikumi, kurus atcerēšos vēl ilgi. Šeit gan neesmu sen neko rakstījusi, bet tas droši vien tāpēc, ka savas izjūtas vēl neesmu spējusi ietērpt vārdos. Nenoliegšu, ka esmu mēģinājusi, bet neviens vārds neskan pareizi. Šķiet, neviens vārdu savienojums neatspoguļo to īsto emociju.

Tu pat iedomāties nevari cik daudzas reizes es te tikko rakstīju garus penterus un dzēsu nost. Un atkal rakstīju. Un atkal dzēsu. Bet kā jau minēju, neviens vārds un teikums neskan īsts. Sanāk vien vienas vienīgas banālas klišejas. Tādēļ atstāšu savu emociju izklāstu kādam citam vakaram. Tad varbūt tie vārdi mīsies kaut kā kopā. Sanāk, ka vienīgais šī ieraksta labums būs zemāk redzamā dziesma. He.

Pirmdien, otrdien – Engure
Trešdien – Balvi
Ceturtdien – Rīga, Pokaiņi
Piektdiena – Pokaiņi.

Visam pa vidu – mana poļu meitene Viktorija. Projekts Comenius. Junior Achievement un Skolēnu mācību uzņēmumu semināri. Miegs – daudz mazāk par darāmajiem darbiem.
Nesūdzos! Tikai padalos! Prieks, ka nav jāatsēž dienas skolas solā, bet ir iespēja darīt ko vairāk.

Vienīgais, ko vēlos piebilst jauniešiem, kuri vēl nav pabeiguši vidusskolu – liela daļa sūdzās par garlaicīgu dzīvi. Aizver muti, piecel pakaļu no krēsla (kaut skolas sola) un sāc kaut ko darīt. Ir tik daudz iespēju, ko darīt un lielākā daļa no tām ir pilnīgi bez maksas! Arī Tev ir iespēja sākt ko darīt, iet un meklēt un galu galā – sākt dzīvot!

Jauku dienu (:

14.50