Viņš ir prom uz mūžīgiem laikiem. No pasaules ir aizgājis mans tuvākais cilvēks. Mans padomdevējs. Mans ceļa rādītājs. Mans draugs. Mans labākais strīdu biedrs. Mans viss.
Ir pagājušas tieši 14 dienas kopš brīža, kad uzzināju, ka nekad vairs nedzirdēšu Viņa balsi. Kopš brīža, kad mana dzīve apgriezās kājām gaisā. Lai gan parasti divas nedēļas šķiet kā gana ilgs laiks, man šīs nedēļas ir bijušas kā viena diena. Iepriekš nemaz nav bijis laika apstāties un mēģināt vienkārši padomāt. Tomēr tikai tagad ir pienācis brīdis, kad esmu patiesi viena. Tagad ir pienācis laiks, lai apdomātu pasaules mīklainos ceļus. Dienas rit uz priekšu, bet ar katru aizritējušo dienu, caurums manā dvēselē plešas ar vien lielāks. It kā kāds to vienkārši plēstu vaļā, tik vien, lai liktu man justies vēl sliktāk. Vēl un vēl, un vēl sliktāk. Atmiņas nerimstoši pulsē, neļaujot man mierīgi elpot. Nezinu vairs uz kuru pusi skatīties, jo šķiet, ka visur redzu vienu vienīgu Viņu. Nekas vairs nevar apstādināt šo aizdegušos bumbu, kas liek degt visam manam ķermenim un visām manām iekšām. Mēģinu neļaut asarām mani kontrolēt, bet jo vairāk tās mēģinu apturēt, jo lielāku spēku tās izmanto, lai izsprauktos ārā. Pat asaras sāk dedzināt manas acis un vaigus.
Lai gan ļaudīm, kuri jautā ‘kā jūties?’, atbildu, ka viss kārtībā, vairs nezinu, kur lai smeļos spēku, lai viss būtu kārtībā. Mēģinu mierināt ar domu, ka nekas dzīvē nav apstājies un pasaule turpina griezties, tomēr ar katru dienu kļūstu ar vien vājāka. Lēnām un pamazām sāk zust lielā ticība labajam un skaistajam pasaulē. Jā, jūs varat runāt par to, ka laiks un smaids dziedē visas sāpes, bet tie ir tikai attaisnojumi, lai neļautu cilvēkam skumt. Cilvēkam vajag skumt. Kā lai novērtē dzīvi un tās vērtības, ja nav par ko skumt?
23:03
Piespied sevi nemanāmi novērsties un pasmaidīt 