Piespied sevi nemanāmi novērsties un pasmaidīt

Tāpat kā vētrainā naktī buru laiva jūrā pārlūzt uz pusēm,
Tā mana dvēsele tikko pie Tavām kājām salūza

Vai esi pamanījis, ka īsti nekad nevari izbēgt no jautājumzīmēm? Re, atkal tā ir te pat. Bet vai esi pamanījis, ka tās parasti mēdz būt ļoti uzbāzīgas? Un še atkal. Ko tās grib? Šķiet, ka jautājumzīmes ir tās, kuras meklē mūžīgās atbildes, ne jautājuma jautātājs.
Bet redz, nepadodas un vienmēr atgriežas. Bez tām jau īsti nekas dzīvē nenotiktu. Tu vien vari sēdēt savā silītē un sūkāt īkšķi, tomēr pienāks dzīvē brīdis, kad gribot negribot nāksies izmantot jautājumzīmi!
Varbūt ar jautājumzīmēm ir tāpat kā ar to iepriekš minēto laimi – lai kur Tu ietu, tā vienmēr atgriezisies (vai uzradisies).

0:20

Dažkārt pēc apgalvojuma “esmu laimīgs cilvēks” skaļas pasludināšanas, laime sāk atkāpties kā pusmūža vīrietim mati. Varbūt gan ne gluži kā mati, jo tos vairs dabīgā veidā neatgriezt, bet laimi jau tomēr ar kaut kādiem spēkiem atgriezt vēl var. Varbūt laime ir kā kautrīgs mazs zēns, kurš labprātāk paliek apkārtējo nepamanīts. Katru reizi, kad pamanīts, viņš ieraujas sevī vēl dziļāk un neatgriezeniski kaut kādā veidā mainās. Nakamajā dienā mazais puika jau būs citādāks. Pieaugušāks un pieredzējušāks.

Vai laime arī kļūst pieaugušāka un pieredzējušāka? Laikam jau, ka jā. Kad biju jaunāka, laime bija dabūt jaunu bārbiju. Pirms mēneša laime bija būt Mumford and Sons koncertā. Pirms pāris nedēļām laime bija staigāt. Šodien laime ir braukt ar riteni. Rīt laime būs nokļūt mājās un pagulēt diendusu. Šis gan neatbilst “laime kļūst pieaugušāka un pieredzējušāka”, bet tomēr tā mainās. Katru dienu tas var būt kas cits, bet ja tas reiz ir noticis, tad diezvai nākamreiz būsi tipkat laimīgs kā pirmajā reizē.
Varbūt neizklausās diezcik progresīvi tie mani laimes meklējumi, bet jo vairāk priecājies par mazām lietām, jo laimīgāks cilvēks esi! Var arī gadīties, ka priecājoties par ko mazu, palaid garām lielās lietas. Nu, kad nāks, tad redzēs.

Bet, kas vēl, manuprāt, ir viens no svarīgākajiem laimīga cilvēka pamatprincipiem – izbaudīt procesus. Ņemšu kā piemēru Mumford and Sons koncertu. Protams, ka vairākus mēnešus pirms tam uzskatīju, ka tas būs fantastiski laimīgs mirklis, kad beidzot viņus redzēšu dzīvajā (un, protams, tāds šis mirklis arī bija), bet tomēr visas šīs satraukumā izdzīvotās dienas tomēr bija vienreizējas. Ja nebūtu izbaudījusi ne pāris mēnešus, kurus lēkāju priecīga apkārt vien iedomājoties par iespēju šo grupu izdzirdēt dzīvajā, ne šīs pāris dienas, kuras pavadīju Polijā (vietā, kur norisinājās koncerts), tad pats koncerts, iespējams, nebūtu atstājis tik pasakainus nospiedumus manā dvēselē.

Nevaru noliegt, ka ‘laime’ ir pārāk izstiepts un nodriskāts jēdziens un par to dažkārt runāt un rakstīt šķiet pārāk banāli, tomēr uzskatu, ka katrs pats savas laimes kalējs, tādēļ, ja vēlos še ierakstīt domu virpuli par visiem labi zināmo laimes tematu, tad to arī darīšu!

00:06

Kad tad vēl rakstīsi, ja ne tad, kad ir slikti. Pēc iepriekšējās pieredzes varu teikt, ka prieku vārdos nevar ielikt. Ar sāpēm ir citādāk – viss, ko vēlos, ir rakstīt un visu salikt kaut kādos teikumos. Vismaz pati tad jūtos labāk. Nu tad lūk, pašlaik ir tikai divas lietas, kas man neļauj padoties – mūzika un rakstīšana. Atļaušos papriecāties un uzrakstīt kādus pāris teikumus.

Lielā prieka mašīna ir salauzta. Vairs nav tās īstās sajūtas, ka viss notiek uz labu. Viņa guļ bezspēcīga ietinusies segās, jo salst. Jo sāp. Viss. Nav arī kur bēgt. Pat, ja viņa gribētu bēgt, viņa to vienkārši nevarētu. Katra kustība nu ir kā mocības. Bet pēkšņi viņai sāk slāpt. Pašlaik domās viņa dzer gardu piparmētru tēju ar medu un citronu. Bet tas tikai domās. Realitātē viņai nav spēka izkāpt no gultas.

Kas notiek? Kurā brīdī tika pieļauta lielā dzīves kļūda, kas visu ir novedusi līdz šādam stāvoklim? Viņa nu ir izmisumā – dusmoties uz sevi, apkārtējiem, dzīvi, pagātni, nākotni vai vienkārši turpināt sapņot par gardo tēju. Pastāv arī iespēja samierināties ar notiekošo, uzlikt smaidu uz sejas un turpināt iet. Bet, ja samierināsies ar dzīvi, tad tā viņu sagrauzīs vēl vairāk. Tātad jācīnās. Bet ar ko? Sevi? Bet kā? Kārtējie jautājumi bez atbildēm. Nekas jau īsti uz atbildēm arī nevedina. Tikai sāp ar vien vairāk.

Viņas prātu nepamet arī apkārtējie cilvēki. Jēga maz par viņiem domāt? Lielākā daļa – vieni vienīgi liekuļi. Kad staro kā maija saulīte, tad arī tie cilvēki kaut kā līp klāt kā negudri. Kad nedaudz sāk prieka stari izzust – līdz ar tiem arī cilvēki. Un tā viņi visi reiz aiziet. Zinu, ka visi aizies. Bet viņa paliks viena un bezspēcīga savā gultā. Bez emocijām, bez lielajiem draugiem un mīlniekiem. Tikai salauzta. Kā zars, ko kāds bērns spēlējoties bērnudārzā paņēmis un pārlauzis uz pusēm. Un tad nometis to zemē un tur arī atstājis.

Es zinu, ka šī meitene nav muļķe. Vismaz ceru, ka tā. Un zinu, ka viņa nepadosies. Tikai jāatrod tā cerība. Saprotams, ka brīdī, kad ir grūti un esi viens pats, šķiet, ka tāds pasākums kā ‘cerība’ ir kaut kur džungļos dziļi zemē ieraksts un apslēpts, tā, lai nevienas acis to vairs nekad neredzētu. Bet gan jau kaut kad, kaut kas, kaut kā. Un tad atkal būs labi. Droši vien, ka tas, kas var palīdzēt ir kāds, kurš pasaka, ka būs jau labi. Še Tev nu bij’. Kurš tad ies un mētās tādus vārdus apkārt?

22:33

Kaut kas laikam tomēr ik pa reizei te jāieraksta par Kristīnes dzīvi. Nu tad lūk!

Šobrīd ir sanācis tā, ka nezinu par ko, lai vairāk uztraucos – pēc nedēļas esošo operāciju, pašreizējo vīrusu, gaziljons skolas darbiem, lielo biznesa plāna rakstīšanu vai locītavu problēmām. ak, pareizi, vēl tam pa vidu skolēnu mācību uzņēmums “Nico” ar visiem 3 gaidāmajiem gadatirgiem un darbinieku problēmām, divu video uzņemšana, ekonomikas olimpiāde, n-to ārstu apmeklēšana un vēl brūkošās attiecības ar līdzcilvēkiem. Vēl jāpaspēj māja sakārtot, kaķis pabarot un trauki arī jānomazgā. Tam visam pa virsu kā sarkana odziņa – bezmiegs.
Tā jau interesants dzīves ritms sanācis, kā saka – galvenais, lai nav garlaicīgi. Kamēr jauns, tikmēr uz pleciem var kraut visu lielo nastu. Vai arī nē. Atbildes nav.

Viss notiek tik strauji. Katra diena nāk ar kādu satraucošu jaunumu. Gribu tikai apstāties un ieelpot. Ne jau pilsētas sūdpilno gaisu. Bet gan dzīvi. To dzīvi, kurā ir neviltots prieks, līksmība un laime. Apnicis pašai sevi maldināt ar ikdienas steigā uzstīvēto prieka seju. Bieži vien jau rodas sajūta, ka klīstu apkārt kā robots, kuram ir ieinstelēta “smaidi par visu” programma. Zinu, ka “dzīvo pozitīvi” ir fantastisks dzīves moto, bet reizēm šis pozitīvisms kļūst par nastu, kas negribīgi velkas līdzi visur, kur eju. Nu, tad tik turpināsim smaidīt, izliksimies, ka mūsu dzīves ir brīnišķīgas un turpināsim domāt, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Ir tač’ pozitīvi, ne? (:

00:40

Kārtējā ikdienas vervelēšana par parastām ikdienas situācijām.

Tu satiec cilvēku. Vairākus. Tu iepazīsties. Tu lido. Pa mākoņiem. Sapņos. Bet nē. Šoreiz īstenībā. Pagaidām viss ir pareizi, vai ne?

Jaunas krāsas. Jaunas intereses. Pasaules uztvere. Dzīve mainās. Uz labo pusi. Tev šķiet. Nē. Tu esi pārliecināts. Viss ir citādāk. Krāsaināk. Labāk. Tik tāl’ arī viss pareizi, ja?

Tu iepazīsti labāk. Saproti, ka nē. Nav. Galīgi nē. Tu esi manījies. Ne tā, kā esi vēlējies. Esi aizgājis pa citu ceļu. Ne to, ko biji pirms tam izvēlējies iet. Esi nonācis citur. Uz citām sliedēm. Ar citiem cilvēkiem. Bēdz. Kamēr vēl vari. Kamēr vēl vari, es Tev saku. Bet Tu turies. Tu nepadodies. Vēl mēģini. Glāb. Nu, vismaz centies. Bet Tu zini. Zini, ka par velti. Nebūs tā, kā bija. Tā, kā vajadzēja būt. Kā sapņoji. Ir tā, kā ir. Un nemainīsies. Vienīgais, kurš ir manījies, tas esi Tu. No paša sākuma līdz galam. No stumbra līdz lapām. No vāka līdz vākam. Un tad tiek likts punkts. Un viss. Beigas. Nedaudz asaras. Nedaudz nostaļģijas. Bet tad arī tas ir galā. Atkal ir punkts.

Bet tad pēkšņi. Vienā dienā. Tu satiec cilvēku. Vairākus. Tu iepazīsties. Tu lido. Pa mākoņiem. Sapņos. Bet nē. Šoreiz īstenībā. Bet Tu jau zini, kā tas beigsies, vai ne?

“Kāpēc?” es Tev jautāju. Neizdzirdot atbildi es nepadodos: “Kāpēc? Atbildi! Tikai nebēdz!”

Bet atbildes nav. Vien auksts klusums izskrien cauri telpai. Un prom ir. 

“Vismaz no manis nebēdz…” tālumā izskan vārga balss.

Nedomā, ka esmu ieslīgusi depresijā. Jā, man ir grūti, bet šoreiz mana stāsta galvenais varonis neesmu es. Kā pamatskolā mācīja – tas ir liriskais varonis, vai kaut kā tā.